Sēžot kādā kafejnīcā izdomāju, ka var nokaut laiku, vienkārši kaut ko rakstot. Piemēram, varētu aprakstīt galdu, pie kura sēžu.

Tas ir galds. Uz divām pie grīdas pieskrūvētām kājām. Katra kāja pieskrūvēta ar sešām skrūvēm ar uzgriežņiem. Kā es varētu iedomāties, skrūves iebetonētas grīdā un uz tām uzsēdināts metāla riņķis, kurš uzmaukts uz šīm skrūvēm, un pa virsu uzskruvēti uzgriežņi. Spriežot pēc tā, ka šie galdi te stāv jau vairākus gadus, skrūves iebetonētas pamatīgi un turēsies vēl kādu laiku.

Galda kājas ir no metāla. Nezinu, kas par metālu. Tas nav svarīgi. Galda virsma ir taisnstūra, materiāls – nezināmas izcelsmes koks ar noapaļotiem stūriem, izmēri aptuveni metrs garumā, pusmetrs platumā, bet virsmas augša apdarināta ar plānu metāla loksni, kurā pa vidu izveidots taisnstūrains logs, kas proporcijās atgādina visu galda virsmu. Logs pārklāts ar organisko stiklu un tur atrodas konteiners, kurā ir sabērtas nemaltas kafijas pupiņas. Gan brūnas, gan baltas. Galda virsmai pārklātā metāla loksne izskatās padzīvojusi, uz tās redzami skrāpēti riņķi, kas paliek pēc tūkstošiem slaucīšanas reizēm. Uz galda stāv salvešu turētājs un divas muļķīgas reklāmas, kas aicina nopirkt alkoholu ar atlaidi – viena reklamē vīnu, otra alu.

Galda abās pusēs ir paveci sēžamdīvāni ar augstām atzveltnēm. Starp galdu un dīvānu vietas tieši tik daudz, lai apmeklētājs varētu ielīst tajā spraugā starp dīvānu un galdu un apsēsties.