Nejauši uzraku guglējot 2005. gada 26, aprīlī publicēto Kaspara Dimitera (man liekas, ka) atklātu vēstuli:

 

Kaspars Dimiters: Atkarības referENDums, jeb sudraba lenteņi

Lai posts turpmāk būtu legāls un manai nācijai noorganizētā bojāeja – visas tautas akceptēta, aicinu koncentrēties pēdējam referENDumam.
 

Nebūtu vairs jāmokās ekonomiski neizdevīga ideālisma lomkās, ja samierinātos, ka esam izmirstoša, degradācijai lemta bezgribas idiotu nācija. Arī nosaukuma NEATKARĪBAS DIENA vietā vajadzētu nobalsot par nosaukuma ATKARĪBAS DIENA ieviešanu. Tā vienbalsīgi būtu leģitimēts viss, ko uztiepuši DDT jeb Dīvainās Demokrātijas Teroristi.

Kāpēc? Tāpēc, ka

1) man neviens neprasīja, vai gribu rīt konservantu, nitrātu, proteīnu un citādas ķīmijas saindētu pārtiku, grilēt amerikāniski kladzinājušas vistas un vāciski atraugājušās cūkas,

2) man neviens neprasīja, vai atbalstu encefalīta pošu, hepatīta un citu vīrusu industriju, vai esmu gatavs piedalīties antidepresantu gļēvinošās atkarības biznesā,

3) man neviens neprasīja, vai gribu, lai manu bērnu jau no zīdaiņu vecuma apstrādā reklāma, debilizējoši seriāli par kabatas dēmoniem (pokemoni – pocket monsters), smadzenes šķidrinoša multeņu ļerga un kičīgi iesmērēta maucība tīņiem,

4) man neviens neprasīja, vai atbalstu izglītības sistēmu, kas orientēta uz egoistisku karjerismu, bezprincipu viedokļu daudzveidību, nevis uz ideāliem,

5) man neviens neprasīja, vai atbalstu legālus abortus, mīlestības un ģimenes vērtību degradēšanu, neuzticības un drātēšanās kulta asociācijām piesātinātu sabiedrības vizuālo un audio telpu,

6) man neviens neprasīja, vai gribu, lai visās sabiedriskajās vietās, pat atejās, skan gaumi notrulinošs FM popss,

7) man neviens neprasīja, vai gribu, lai manu bērnu audzina par algotni okupantu koalīcijām, patriotisma idejas vietā par normu kronējot kolaboracionismu,

8) man neviens neprasīja, vai piekrītu ekonomiskajam modelim ar segvārdu “brīvā tirgus fašisms”, kas virs normas saražoto cukuru liek iznīcināt, nevis pārkausēt cukurgailīšos nabagu bērniem,

9) man neviens neprasīja, vai gribu, lai totalitārās internacionāles paģērētie lopu un zemes kopšanas noteikumi iznīcina manas valsts zemnieku dzīvesveidu, radot lielveikalu reliģiju,

10) man neviens neprasīja, vai gribu, lai kredītu atkarības dīleri uzsēdina mani uz procentu adatas, no pieticīga ērgļa pārvēršot alkatīgā vistā,

11) man neviens neprasīja, vai esmu ar mieru pieciest uz savas tautas nabadzības parazitējošus 500 miljonārus, kuru vienaldzību nesatricinās pat piespiedu eitanāzijai pielīdzināmā ziņa arī no represēta un slima nabaga par ārsta vizīti piedzīt 7 latus,

12) man neviens neprasīja, vai gribu, lai manās un mana bērna smadzenēs nežēlīgi ieskalo nevienam nevajadzīgu lietu un vēl mazāk vajadzīgu partiju tēlus,

13) man neviens neprasīja, vai gribu tik brīvu presi, kas atbrīvo apziņu no patiesības un dzīvi no jēgas, bilžaini koķetē ap deputātu nez kuro laulību un citu klanu (klaunu, klonu) amorālajiem šoviem,

14) man neviens neprasīja, vai gribu, ka veselu dekādi mani programmē par Eiro aizgalda vai NATO drošības siles atbalstītāju, nu gatavojot jaunās ES konstitūcijas atbalstam, lai gan tās saturs kanonizēts pat juristiem neatšifrējamā valodā,

15) man neviens neprasīja, vai gribu, lai ar pirmajām atjaunotās brīvvalsts valdībām manas valsts vadītāji nozog manu zemi, manu ekonomiku, manu politiku.

Ekspluatējot tautas ideālus un lētticību, ar mani, maniem draugiem, vecākiem un bērniem vara izrīkojas varmācīgi.

Ja nebalsojam vispār, bet gribam totālu, ātru un izlīdzinātu labklājību visiem, ir kāda droša starpiespēja. Reiz to sasniedzām, “labprātīgi” lūdzot, lai Latviju uzņem padomju brālīgo republiku saimē. Šoreiz 6. un 7. maijā varam izlūgties Bušam visas tautas deportāciju uz Ferbenksu Aļaskā. Tā ir gigantiska, armijas uzraudzīta konclēģera tipa psihiatriskā slimnīca, spējīga izvietot līdz 2 milj. personu, kas totālās drošības laikmeta gaidās šobrīd vēl stāv tukša (pēc APFN – American Patriot Friends Network datiem). Nopelniem bagātās impērijas uzraudzībā būtu paēduši, apsargāti, apārstēti, visiem būtu darbs, brīvajam laikam - folkloras kopas, kapelas, kori, pūtēju orķestri, varbūt pat sava opera pirmā galda elitei. Latvijas teritoriju atstātu turkiem - kā poligonu ES standartiem atbilstošu iztapības vingrinājumu trenēšanai.

Bet ja izrādās, ka vairums tomēr ir par piesmieto NEATKARĪBU, tad nekas neatliek, kā kāda saulaina maija rītā, jasmīnu un ceriņu smaržu apdvestiem, mosties maigajam apvērsumam. Ulmanis pierādīja, ka tas ir pavisam vienkārši un skaisti. Par to viņš ir pelnījis vietu nevis Slapiņa upurēšanas parka maliņā, bet gan Brīvības ielas goda vietā, tur, kur iepretī viesnīcai “Latvija” šobrīd rēgojas 800 gadīgās locīšanās rezultātā izlocījušies sudraba lenteņi.